Kā mazs bērns nokopē smēķēšanu?

Tas notiek neapzināti, bet agrīni izveidojušos reaģēšanas mehānismus smadzenēs pēc tam apzināti mainīt ir visgrūtāk.

Var jau tā iedomāties – kamēr bērns ir mazs, viņš maz arī saprot no pieaugušo dzīves. Tāpēc jaunie vecāki reti aizdomājas, kā paši reaģē un rīkojas dažādās situācijās. Tā patiešām ir, ka daudz ko mazulis nesaprot, bet līdz skolas vecumam bērns ir kā sūklītis – viņš uzsūc veidu, kā vecāki reaģē, kā pauž emocijas, kā sarunājas u.c. Kad viņš nonāks līdzīgās situācijās, no zemapziņas iznirs vecāku, kas mazam bērnam ir svarīgākie cilvēki pasaulē, piemērs un viņš izpildīs darbības copy/paste. Tātad, piemēram, ja mamma vai tētis, kad uzzina kaut ko satraucošu, paķer cigaretes un iziet uz balkona uzsmēķēt, tas bērnam ierakstās smadzenēs tā: “Smēķēšana palīdz nomierināties, tāpēc satraukuma brīžos jāsmēķē.”

Turklāt bērns kopē visu savu tuvāko pieaugušo uzvedību – arī vecvecāku. Lai arī ar mazo jau var sarunāties kopš dzimšanas, viņš mācās nevis no tā, ko viņam stāsta, bet no tā, kā stāsta, un no tā, ko viņš redz. Piemēram, jau sākumskolas vecumā bērnam var un vajag stāstīt, ka pie sarkanās gaismas nedrīkst iet pāri ielai. Bet, ja vecmamma kopā ar mazo vienmēr skrien pāri ielai pie sarkanās gaismas, no stāstīšanas būs maz labuma.

Reaģēt citādi, nekā bērns noskatījies, viņš varēs, tikai sasniedzot pusaudžu vecumu, kad vecāki tiks devalvēti. Bet arī tad “citādi” būs tikai šķitums – protestēšanas ārējā forma.

Kā notiek informācijas kopēšana?

Pēdējos gados neirobioloģijā veikti daudzi atklājumi par smadzeņu darbību. Kāpēc tad notiek tā, ka bērni kopē vecāku rīcības veidu? Zīdainim nav variantu – viņš var mācīties tikai no tā, ko piedzīvo. Jau pavisam agri mazulim jāapgūst tas, kā sevi nomierināt, tad – kā sevi atalgot. Mazliet vēlāk bērnam jāiemācās impulsu kontroles, socializācijas un piesaistes gudrības, bet ap četru piecu gadu vecumu – realitātes apzināšanās un risku uztvere. Šīs visas izdzīvošanai nepieciešamās gudrības smadzenēs ierakstās kā noteikti reaģēšanas veidi. To, ka reaģēšana līdzīgās situācijās atkārtojas, nosaka saites starp smadzeņu šūnām, ko sauc par neironu ceļiem. Visgrūtāk pieaugušo vecumā, kad cilvēks apzināti vēlas uz dzīves notikumiem reaģēt citādi, ir mainīt tās shēmas, kas izveidojušās pašas pirmās. Un pirmās, kā jau minēts, ir sevis nomierināšanas sistēma un sevis atalgošanas sistēma. Tāpēc, ja mamma un tētis, kamēr bērns ir vēderā, viņa zīdaiņa vecumā, ir depresijā, smēķē, lieto citas apreibinošas vielas, mazulim neizveidojas neironu ceļi, kas ir noderīgi sevis nomierināšanai un problēmu risināšanai. Jo viņš vēl neapzinātā vecumā ir pieredzējis emociju un problēmu slāpēšanu ar atkarības vielām. Varbūt vēlāk kaut kas ir mainījies vecāku reaģēšanas veidā, bet “nezin kāpēc” bērns jau pusaudžu vecumā tiecas lietot atkarības vielas.