Cilvēks ir sociāls dzīvnieks. Mūs visus vada dziņas un tieksmes, un viena no spēcīgām iekšējām vajadzībām ir – tieksme pieslieties, piederēt kādai grupai. Tā var būt ģimene, draugu grupa vai cita kopiena, bet mums visiem ir svarīga kopābūšana. Var būt kopābūšana, kur cilvēki spēj dalīties ar savām emocijām. Bet var būt kopābūšana, kur emocijas tiek apspiestas, draudzīgi uzsmēķējot. Ja kāds vēlas nesākt vai atmest smēķēšanu, attiecībām ar ģimeni un draugiem ir liela nozīme. Mēs varam viens otram palīdzēt, mēs varam viens otru gremdēt. Parasti tas notiek neapzināti, bet reizēm zināšanas palīdz rīkoties apzinātāk. Tā arī ir atkarību profilakse.
Pusaudžu vecākiem
Ko var darīt pusaudžu vecāki, lai bērns nekļūtu atkarīgs no smēķēšanas (par to, kā vecāku piemērs un rīcība ietekmē mazākus bērnus, lasi šeit)?
- Pajautāt, ko bērns domā, un ieklausīties viņā. Pusaudži nerada vieglus apstākļus, lai vecāki viņos ieklausītos. Viņu dabiskais stāvoklis ir protestēšana. Bet, ja vecākiem izdevies izveidot veselīgas attiecības ar bērnu, sarežģītajā vecumposmā tās iespējams saglabāt, ieklausoties un pieņemot pusaudža teikto, nevis viņu cieši kontrolējot un pamācot.
- Mierīgi paust savus uzskatus un demonstrēt savu piemēru.Pusaudžu dabiska tieksme ir spoguļoties, līdzināties kādam, ar ko ir sajūta kā uz viena viļņa. Tāpēc viedokļu līderu jeb influenceru teiktais pusaudzim mēdz izrādīties svarīgāks nekā vecāku uzskati. Visspēcīgāk šajā vecumā strādā reāli piemēri. Ja smēķē viņa elks – viņš pamēģinās. Ja lielākā daļa draugu smēķē, pusaudzim grūtāk sevi atdalīt no smēķēšanas. Tad ir labi, ja vismaz apkārtējo pieaugušo uzvedība ir tāda, ko vērts kopēt. Tomēr, ja pusaudža vecāki ir sportiski, nesmēķē, veselīgi risina strīdus, bet tā brīža autoritāte – treneris – pie sporta kluba uzsmēķē, ideja, ka sportošana palīdz uzlabot pašsajūtu, var sašķobīties. Pusaudžu vecumā viss ir nestabili.
- Interesēties par bērna dzīvi un noteikt robežas.
Lai arī tas netiek uztverts ar sajūsmu, milzīga nozīme ir tam, ka vecāki izrāda interesi par bērna gaitām un ierobežo tās. Pusaudži vēlas visu izmēģināt, tāpēc robežas bieži palīdz noturēties virs ūdens. Kad sākas pulcēšanās vakaros, izbraucieni brīvdienās, pusaudzi nereti pasargā tas, ka vecāki noteikuši: tikos un tikos atbrauks pakaļ. Tas apgrūtina dažādu atkarības vielu lietošanu, jo sekas būs redzamas. Tas uztur dzīvu baiļu mehānismu, kas var atturēt no atkarības vielu aktīvas lietošanas. Protams, eksperimenti būs tāpat, bet uz tiem iespējams reaģēt adekvāti.
- Ja bērns ir smēķējis, runāt par to. Svarīgākais – sarunas sākumā uzklausīt viņa domas. Iedrošināt: “Tev ir sajūta, ka smēķēšana tev palīdz. Tā tagad ir tava realitāte, un tu tam šobrīd tici. Tā notiek ar daudziem. Bet es vēlos vairāk uzzināt, ko tu domā par smēķēšanu. Vai tu vienmēr smēķē kompānijā? Kā tas ietekmē tavu ikdienu?” Šādās sarunās, kurās netiek izteikti pārmetumi un draudi, var uzzināt, ko bērns patiešām domā, kādas idejas viņam ir svarīgas, ko viņam nozīmē smēķēšana, kādas ir viņa fantāzijas par to, ko smēķēšana viņam dod. Lai arī šajā vecumā kritiskā uztvere vēl tikai veidojas, pusaudzis noteikti kaut ko ir pārdomājis. Bet, visticamāk, pusaudzis pateiks: “Smēķēju tāpēc, ka es gribu!” Adekvāti ir, ja saruna ir nopietna un vecāki var paust skaidru viedokli, ka smēķēšana realitātē nedod nekādu labumu un tā tikai šķiet, ka dod.
- Par savām atkarībām runātatklāti. Ir grūtāk pateikt, ka smēķēšana nedod neko labu, ja vecāki paši smēķē. Vienlaikus grūti atrast vecākus, kuri vēlētos, lai bērni sāk smēķēt. Var atklāti stāstīt, kā gribas pārtraukt smēķēšanu, bet neizdodas un neizdodas tikt vaļā: “Es negribu, lai tev arī tā ir.” Visi pusaudži uzskata: “Es gan nekļūšu atkarīgs!” Tad varētu uzdot jautājumus: “Vai ir tā, ka tev arvien biežāk gribas uzsmēķēt? Kā tu zināsi, kad atkarība jau būs sākusies?”
- Paskatīties citādi uz attiecībām ģimenē. Var gadīties, ka pusaudzis atklāti pasaka: “Es nevaru izturēt jūsu strīdus, tāpēc pīpēju.” Tas viņam var ienākt prātā, skatoties, kā rīkojas daudzi pieaugušie. Lai arī smēķētāju skaits mazinās, cigaretes joprojām mūsu kultūrā ir klātesošas, tās ir ikdienas dzīvē, veikalos, bāros, filmās, fotogrāfijās. Pētījumi liecina: ģimenēs, kurās ir biežāki konflikti, ne tik veselīgas attiecības starp pusaudžiem un vecākiem, bērni uzsāk smēķēt agrāk un dara to intensīvāk. Pieaugušajiem piemīt spējas ieraudzīt saikni starp attiecībām ģimenē, vidi, kurā pusaudzis uzturas, un smēķēšanu vai citu atkarības vielu lietošanu. Nevajag centrēties tikai uz smēķēšanu, pusaudži pašaizsardzības nolūkā izmanto dažādas apreibinošas vielas, arī sevis graizīšanu, šaustīšanu domās. Ieciklējoties negatīvās domās par sevi, no tām saviem spēkiem vairs nav iespējams tikt laukā. Pusaudzis vēl cenšas sevi kontrolēt, rīkoties sociāli pieņemami, bet spriedze iekšā krājas un trauksme pieaug. Šādas situācijas var attīstīties līdz pat depresijai. Ja attīstās depresija, bērnu pārņem bezcerība, vienaldzība un apātija. Ar depresijas epizodēm pusaudžu vecumā sastopas katrs desmitais.
- Paskatīties uz strīdiem mājās – vai tie kaut kur ved? Strīdi var būt veselīgi, tādus bērnam ir labi redzēt. Piemēram, puisis uzsācis attiecības ar meiteni, bet, kad sadusmojas uz viņu, lieto tos pašus rupjos vārdus, kurus pieradis lietot ar saviem draugiem. Tad var teikt: “Paga, paga, kā tu runā ar savu meiteni? Lai cik mēs būtu dusmīgi viens uz otru, vai esi dzirdējis, ka tētis nosaucis mammu kādā rupjā vārdā?” Bet ir strīdi, no kuriem neko labu nevar iemācīties. Kad sākas manipulācijas (ja tu tagad šitā, es atkal tā) un tiek vilktas ārāneatrisinātas konfliktsituācijas, strīdi neved uz risinājumu, tikai palielina spriedzi attiecībās. Lai strīdi, kas ikdienā ir neizbēgami, būtu konstruktīvi, vienmēr jābūt skaidrībā, par ko tagad strīdamies, – tam jābūt kaut kam konkrētam. Citādi nav iespējams strīdu pabeigt. Domstarpības par istabas kārtošanu ir pabeidzamas. Bet vecāki nereti sāk strīdu ar pusaudzi tā: “Tu vispār manī neklausies, tev viss ir vienalga, tev ir vienalga, kas notiek ar mani, tu tikai pieprasi visu ko, tev tikai nopērc šo, nopērc to, bet mājās tu neko nevari izdarīt…” Šādu strīdu nav iespējams atrisināt. Pusaudzim tā laikā rodas kauns un vainas izjūta, kas ir grūti izturamas emocijas. Un, ja sākas atkarība, šīs ir vadošās emocijas, ar kurām pusaudzis netiek galā. Izmantojot atkarības vielas, grūti izturamās emocijas tiek nomāktas. Vēl šādos strīdos, kur bērnam uzkrauj kaunu un vainas izjūtu, viņš dabiski izjūt dusmas. Ja vecāki tās neļauj izpaust, situācija saasinās vēl vairāk: “Tu man te tagad nebāz acīs vēl kaut ko, es tagad runāšu, un tu tagad klausīsies…” Vairāk par to, kā palīdzēt bērnam saprast savas emocijas, šeit.
- Skumjas un vientulība.Arī šīs ir grūti izturamas emocijas, kas pusaudža vecumā pārņem bieži. Ja šādā brīdī vecāki vēl pasaka: “Tu nekad neko nedari, tu vispār neko nesajēdz, tev viss ir jāatkārto 101 reizi,” – pusaudzis jūtas tā, ka vecāki vispār viņu neredz. Lai apslāpētu vientulību un skumjas, ātrs un ērts risinājums ir uzsmēķēšana. Protams, nav tā, ka pusaudzis var pateikt: “Jūtos vientuļš(-a), tāpēc iešu uzsmēķēt,” – bet zemapziņā šāda ideja paliek un liek rīkoties līdzīgā veidā vēl un vēl. Sākas atkarības apburtais loks, par ko vairāk šeit.
- Pieņemt, ka ir ārējas ietekmes, kuras nevar paredzēt un novērst.Kritisks ir posms starp pirmo pamēģināšanu un regulāru smēķēšanu. Šajā periodā ir dažādas ietekmes, kuras nevar paredzēt. Piemēram, ja pusaudzim iepatiksies smēķētājs(-a) un viņi sadraudzēsies, liela varbūtība, ka viņš pats(-i) sāks smēķēt. Pieaugušie nereti smēķē vienatnē, pusaudži – reti. Kamēr pusaudzis slepeni smēķē pirmās cigaretes, viņš varbūt ir viens. Bet, kad smēķēšana kļūst arvien biežāka, no vienas puses, pusaudzis grib izcelties, no otras puses, viņam ir grūti izturēt to, ka viņš tagad kaut kā izceļas (jo visi jau nesmēķē), tāpēc vajag dabūt kādu, ar ko kopā uzsmēķēt. Kopā vieglāk izturēt visu pusaudzim grūti izturamo, tāpēc visu, ko kāds piedāvā, viņi parasti izmēģina kopā. Ja pusaudzis ģimenē jūtas saprasts un atbalstīts, jūtas labi pats par sevi, viņš var noraidīt piedāvājumus. Bet arī tad var gadīties, ka viņš uzsmēķē, jo visiem šajā vecumā ļoti gribas piederēt grupai. Var būt tā, ka sanāk kopā pulciņš draugu, kam ir kopīgas Kopīgi sametas un iegādājas veipu, dažādus šķidrumus un izmēģina. Tā viņiem ir viena no tēmām, kuru viņi apspriež, viena no darbībām, kuras dēļ gribas satikties klātienē. Par kaut kādu kaitējumu veselībai vai atkarību risku viņi tad nedomā vispār. Vēl pusaudžiem ļoti gribas protestēt. Jo vairāk skolā un mājās kāds runās par to, ka nevajag sākt smēķēt, jo vairāk pusaudzis gribēs protestēt. Tāpēc sākt runāt par atkarību profilaksi bez redzama iemesla nav prātīgi.
- Virzīt uz citām aktivitātēm. Vecāki var virzīt savus bērnus uz vidi, kur ir rosīgi vienaudži, kur nav laika un vietas smēķēšanai, jo ir daudz cita interesanta, ko darīt.
- Pamanīt vardarbību.Pieaugušajam, kurš sācis sarunu ar pusaudzi par smēķēšanu, vajadzētu saprast, vai bērns necieš no vardarbības. Kamēr pusaudzim mājās vai skolā ir traumējoša vide, šis jautājums jārisina vispirms, nevis jāķeras pie smēķēšanas pārtraukšanas kā tobrīd svarīgākās problēmas. Iespējams, ka smēķēšana ir pusaudža izdomātais un īstenotais aizsargmehānisms – tikai tā viņš prot izturēt situāciju. Ja turpinās viņam emocionāli neizturami apstākļi, aizliedzot smēķēšanu, tajā pašā laikā neiedodot nekādu alternatīvu risinājumu, bērns paliek bez aizsardzības. Pusaudžu vecumā prātā ātri var ienākt ekstrēmas fantāzijas un pašdestruktīvas idejas, kas mēdz beigties slikti.
Smēķētāja partnerim(-ei)
Cik liela ietekme uz smēķētāju ir partnerim(-ei)?
Pusaudžu vai jauniešu vecumā, kamēr attiecības veidojas, nereti, ja viens ir smēķētājs, otrs arī uzsāk. Iet vienu reizi līdzi ārā uzsmēķēt, otru reizi, un tad kādā reizē sāk arī pats(-i). Bet viss var pavērsties arī otrādi. Īpaši, kad partneri sāk dzīvot kopā un nesmēķētājam ļoti nepatīk, ka mīļotais(-ā) smēķē, tā var būt nopietna motivācija atmešanai.
Bērna plānošana vai ieņemšana var būt iemesls, kādēļ abi topošie vecāki pārtrauc smēķēt. Ja sieviete pārtrauc smēķēt, bet partneris – ne, tas apdraud ne tikai grūtnieces un gaidāmā mazuļa veselību, bet arī attiecības. Tam, kurš pārtraucis, īpaši pirmajās dienās un nedēļās jebkas, kas atgādina par smēķēšanu (dūmi, smaržas, izteikumi, ierasti partnera žesti u. c.), pastiprina tieksmi. Ja smēķēšanas pārtraukšanas iemesls ir kopīgais mazulis, ir tikai godīgi prasīt, lai partneris atbalsta mīļoto sievieti itin visā. Un te nav runa par to, vai partneris smēķē cigaretes, kas rada lielu pasīvās smēķēšanas bīstamību, vai arī lieto karsēšanas ierīces, kur fiziskais kaitējums ir mazāks. Ja partneris nepārtrauc smēķēšanu kopā ar topošo māmiņu, viņš ne tikai nepalīdz viņai pārvarēt tieksmi, bet apgrūtina šo situāciju. Kas tad būs turpmāk, kad pēc mazuļa piedzimšanas savstarpējais atbalsts būs nepieciešams itin visā?
Katram ir tiesības paust savu nepatiku pret otra atkarību. Pie kā tas var novest – pie kārtējā kašķa vai smēķēšanas pārtraukšanas? Ir iespējami abi scenāriji. Neviens smēķētājs, pat apzinoties, kādu ļaunumu ģimenei nodara ar pasīvo smēķēšanu, nepārtrauks smēķēt, kamēr pats nebūs pieņēmis motivētu lēmumu. Bet ir gadījumi, kad partneris(-e) kāda satricinoša notikuma dēļ (kāda drauga plaušu vēža diagnoze, ģimenes locekļa veselības problēmas, kas saistītas ar pasīvo smēķēšanu u. c.) piedraud ar šķiršanos, kas smēķētājam var būt iemesls vismaz mēģināt pārtraukt smēķēšanu. Protams, tā var notikt tikai tad, ja līdzīgi draudi netiek izteikti katru nedēļu.
Biežākā situācija ir ilgstoši konflikti par smēķēšanas tēmu un sekām. Smēķēšana ir atkarības slimība. Tas, kurš ilgstoši ir kopā ar atkarīgu cilvēku, kļūst līdzatkarīgs. Tipiski, ka partneris(-e) sāk kontrolēt otru atkarības sakarā.
- Nolieguma fāze. Tajā partneris(-e) vēl nespēj pieņemt, ka smēķēšana tāpat vien nebeigsies. Visu laiku ir doma, ka kaut kas mainīsies, vajag tikai paskaidrot, pamudināt. Nepatika pret smaku, pirkstu dzeltēšanu, naudas izšķērdēšanu u. c. aug.
- Dusmu fāze. Partneris(-e) joprojām turpina glābt atkarīgo, mēģinot piedāvāt dažādus atmešanas veidus. Tā kā jau ir daudz dusmu, strīdi ir neizbēgami un tie ne pie kā nenoved. Varbūt ir smēķēšanas pārtraukšanas mēģinājumi, taču seko recidīvi un viss sākas no gala. Glābšana, dusmas, krišana atpakaļ atkarībā.
- Vienaldzības fāze. Tad jau gadās tā, ka kārtējā atmešanas reizē, kad partneris(-e) atkal ir viegli aizkaitināms neapmierinātās tieksmes dēļ, otrs atnes cigaretes, lai tikai tas viss nav jāklausās.
Kā rīkoties, lai nenonāktu līdz tik bēdīgam scenārijam? Vislabāk partnerim(-ei), kurš nesmēķē, meklēt psiholoģisko palīdzību sev. Ja smēķējošā partnera(-es) atkarība ir smaga, viņš vienīgais(-ā) ar to var cīnīties. Nav jēgas tērēt savu dzīves laiku, “te smēķējot, te nesmēķējot” līdzi.
Smēķēšanas pārtraukšana kopā
Vai drauga plecs palīdz pārtraukt smēķēšanu?
Tā ir lieliska ideja, ja divi draugi vienlaikus vienojas pārtraukt smēķēšanu. Taču tāpat vispirms šim solim ir jāsagatavojas, par ko vairāk šeit. Jāsagatavojas tāpēc, ka tieksme pēc pāris nedēļām mazināsies, taču nekur pavisam nepazudīs. Drauga atbalsts būs neatsverams pirmajās dienās un nedēļās, kad, kā būsiet vienojušies, zvanīsiet vai rakstīsiet viens otram katrā brīdī, kad šķitīs: “Tūlīt neizturēšu!” Kopā, vienam otru uzmundrinot, tiešām vieglāk noturēt ticību saviem spēkiem, ka izdosies pārtraukt smēķēšanu. Par atbalsta grupas veidošanu vairāk šeit. Bet šāda sazvanīšanās dabiski kļūs arvien retāka. Turklāt ir labi, ja ir plāns B – ko darīt, ja draugs neiztur un atsāk smēķēt. Kopā vieglāk, kopā drošāk, bet katram ar savu tieksmi būs jācīnās tāpat. Vēl labāk ir kopā doties uz pašpalīdzības grupu.
