Vecāku emocijas sarunas laikā

Vecākiem viens no lielākajiem izaicinājumiem, uzklausot pusaudzi, ir – noklausīties līdz galam.

Atpazīt un vadīt savas emocijas

Šo it kā vienkāršo uzdevumu sarežģī tas, ka vecākiem klausoties pieaug trauksme. To var radīt dusmas, vilšanās, žēlums… jebkas. Tad sev stingri jāpasaka, ka tās ir tikai emocijas, nevis pasaules gals, un jācenšas klausīties tālāk. Ja vecāki nespēs uzklausīt savu pusaudzi, attiecības kļūs atsvešinātas. Protams, katrs vecāks sava bērna labā ir gatavs darīt visu, tāpēc, izdzirdot, kā viņam klājas, uzreiz grib skriet un glābt. Bet pusaudzim tajā brīdī visvairāk vajag iegūt sajūtu, ka viņš var droši runāt. Ja viņš var izstāstīt vecākiem, ko domā un kā jūtas, iespējams, viņš pats izdomās kādu risinājumu.

Šādi viņš iegūs pieredzi, ka ir spējīgs risināt savas problēmas, augs pašvērtība. Protams, šāds rezultāts iespējams tikai tad, ja pirms tam ģimenē ir daudz kas pārrunāts, bērns redzējis, kā vecāki risina problēmas. Un tad var būt, ka pusaudzis aptver: “Kad man viss apnicis, es taču varu aiziet uz sporta zāli.”

Pusaudzim visvairāk vajag iegūt sajūtu, ka viņš var droši runāt ar vecākiem.

Kāpēc jāklausās un jāmāj ar galvu

Lielākā atšķirība starp pusaudzi un pieaugušo ir tā, ka pusaudžu vecumā vēl nav izveidojies domāšanas mehānisms, kas ļauj analizēt sevi. Tāpēc viņam ļoti vajag kādu pieaugušo, kuram var uzticēties, kurš vienkārši ir blakus, vēro un klausās viņa pašrefleksijas mēģinājumus.

Ja vecāki iztur līdz tam, kad bērns pats kaut ko ierosina, ir izdarīts labākais, ko viņi tajā brīdī var. Nevis cepties, nevis teikt priekšā, bet ieinteresēti un atbalstoši noklausīties līdz galam. Visas aktivitātes, kas palīdz tikt galā ar grūtībām – izrunāties, iziet pastaigāties, paēst izgulēties, izlamāties –, bērnam jau ir zināmas, ja vecāki tās izmanto. Viņa uzdevums pusaudža vecumā ir visu, kas ģimenē labs ir iemācīts, iekļaut savā pieredzē, attiecināt uz sevi.

Savas izjūtas un emocijas var uzzīmēt

Kad pusaudzis pats atradis kādu risinājumu grūtajām situācijām, kurās viņš netiek galā ar savām izjūtām, emocijām, vecāki var ieteikt vēl dažus trikus. Daudziem palīdz dienasgrāmatas rakstīšana un zīmēšana. Tās izjūtas un emocijas, ko pusaudzis nespēj aprakstīt, viņš var uzzīmēt. Simboliskā zīmju valoda ir senāka nekā vārdi, tā daudziem padodas. Grūtās izjūtas – kauns un vainas izjūta – vieglāk ir uzzīmējamas nekā izstāstāmas un aprakstāmas. Vainas izjūta vēl dod ilūziju par risinājumu: “Es taču varu kaut ko izlabot, varu izciest sodu, un tad jau būs labi.” Bet kauns rada bezcerību, izraidītā sajūtu. Ar to tikt galā ir ļoti grūti. Dienasgrāmata ir drošā vide, kur pusaudzis var būt tāds, kā jūtas, un uzrakstīt vai uzzīmēt visu, kas uz sirds. Ja nav sākusies depresija, kļūs vieglāk, nevajadzēs meklēt, kur un kā uzsmēķēt.